“Tiem, kas aizgāja un ….”, piemiņas brīdis par 1941.gada izsūtītajiem

Kur jāgrauž būs asaru maizes dona?

Vai galvu likšu uz cietuma klona,

Vai taigā tālā uz sarmota ciņa,

Man būs tik vienas domas un miņa:

Es sapni par dzimteni pagalvī likšu,

Ar viņu atkal laimīgs es tikšu

Un dusēšu saldi kā mātes rokās-

Pat nāves mokās.

Šogad aprit 80 gadi kopš Baigais gads no Latvijas aizrāva cilvēkus, kuri gribēja to pašu , ko vēlās lielākā daļa no mums – dzīvot, strādāt, priecāties, redzēt, kā aug nākamās paaudzes.

Uz Sibīriju tika izsūtīti cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ, kaut vai tāpēc vien, ka sūrā darbā iekoptās mājas kāds iekāroja vai kādreiz ir izteicies ar nievājošiem vārdiem par valdošo iekārtu.  Šos cilvēkus vajadzēja iznīcināt un turklāt darīt to iespējami pazemojošākā veidā, kas radītu bailes un pakļaušanos tajos, kurus deportācija tieši neskāra.

Līksnas pagastu arī skāra šie notikumi 1941. gadā tika deportēti 20 cilvēki un 1949. gadā- 50.

Šī izsūtīšana skāra arī Līksnas pagasta Mīšteļu kapos guldītās Bebres Annas ģimeni.

 

Lai mūžos svētas ir tās asaras, kas Latvijas zemē sāka līt 1941. gada 14. jūnijā!